Lasu Lindas Apses De Profundis Mārtiņš Rītiņš un visādas domas un emocijas. Pagaidām esmu pusē, lasās viegli, diezgan lādzīga grāmata, ļoti patīk, ka vietām ir mammas vēstuļu fragmenti un gan dzeja, gan tautasdziesmas. Bet arī grūti lasās. Baigos sīkumos jau nav aprakstīts, bet vienalga ļoti labi nolasās tie desmit gadi dažādās valstīs bēgļu gaitās un nometnēs. Desmit gadi līdz pastāvīgai atsevišķai dzīvesvietai ar četriem maziem bērniem, pusotru gadu kamēr tēvs vergo citā valstī līdz drīkst braukt uz turieni un tad vēl pusotru nostrādājot turpat, bet citur. Un tādi Pansija Pilī elementi un dēkas un domāju par to, cik labi, ka viņš paspēja nodiktēt un uzrakstīt tādu, kādu par sevi gribēja, arvien mazāk iespēju cilvēkam paliek kontrolēt leģendu par sevi. Principā grāmata - kultūrvēsturiska liecība

izdarījām šodien sīkiem pieteikšanos pasei un tas ir baigais atvieglojums un arī prieks jo tieši apakšstāvā tur ir bibliotēka un tagad vienatnē lasu šogad godalgoto grāmatu un kaifoju. brīnišķīgi gan vārdi, gan bildes!