ik pa laikam spēlējos ar domu, ka man vajadzētu mugursomu. atradu ideālo. nu, ļoti tuvu ideālajai, mani tā nolocītā un aizklikotā aizdare kkā nepārliecina. toties cik smuka! ar lapsas vai vilka izšuvumu. bet nu es vēl padomāšu un tad jau kamēr nauda uzradīsies (man ir dzelžaini taupīgais periods) arī visas būs izpirktas. un man tieši patīk tā pelēkā krāsa. un vilciņš. un droši vien jau 55 eiro nav daudz, ja uzreiz var redzēt, ka vīles kārtīgi nošūtas

šodien esmu baigais malacis. izdarīju visādus simtu gadu atliktus apnicīgus mazdarbiņus. nu tur sašūt zeķēm vīli, beidzot no tās līdz pēdējam nolietotās aitādas (reiz bija kažoks, ko dabūjām humpalās vai mantojām no senseniem radiem, kas pēc tam bija ieklāts ratu kulbās lai sīkiem muguras nesalst) izgriezu sev pēdiņas gumijniekiem, lai kājas nesalst. pilnīgs zero waste. ir priecīgi, bet apnicīgi, jo sanesa te man mazā caurumu entuziaste (patīk viņai visur izurķēt caurumus, tas ir mans šī dzīves perioda Grūtais Krusts, kas jānes) vēl visu ko priecīgi sacaurumotu, bet man jau vairs negribas šūt un lāpīt un kārtošana arī visa pusratā, bet gulta vēl aizkrauta ar krāmiem un tā arī līdz pašai šūšanai neesmu tikusi

Ļoti iespējams, ka es esmu naiva. Jo nu es domāju, ka cilvēki cits citu saskarsmē sāpina un sāpinās. Var notīties dzeloņstieplēs vai burbuļplēvē un ar visu to. Un ka ļaunprātībai būtiskākā ir motivācija, tad arī atradīs i kā i kur vairāk sāp. Bet arī ar labiem nodomiem pietiek.