Es domāju, ka vienīgā lieta, vienīgais diedziņš, kas tevi var noturēt šajā dzīvē, ja tu patiesi jau esi par mata tiesu bezdibeņa malā, ir laipnība. Kopā paklusēt, sajust siltu klātbūtni tepat blakus klusā cerībā, ka pāries arī šis un kāda sirsnīgas iejūtības druska ir dimants. Varbūt ne gluži dimants, bet spoža rasas lāse, kas iespīd dziļi tumsā

Ne vienmēr vari ietekmēt kur tu dzīvo, vieglāk koncentrēties uz to - kā, tā nu es tagad domājot par savu ideālo mitekli arvien biežāk pieķeru sevi sapņojam par skaistu paklāju, ērtu klubkrēslu, smuku stāvlampu un grāmatu plauktu turpat netālu. Vēl prātoju vai vajadzētu izsapņot arī mazu apaļu galdinu kur nolikt skaistu tējas krūzi un tasīti ar kaut ko garšīgu

Man ar sieru ir sarežģītas attiecības, bet tagad jau kādas pāris nedēļas ļoti kārojas fondī vai rakletes sieru ar visu to padarīšanu, nekad neesmu tādā piedalījusies

Pa lielam jau par aktuālajiem notikumiem un viedokļiem nemaz negribas plēsties un strīdēties, to kas bijis tiesa zinās mūsu (ja paveiksies) pēcteči pēc 100 gadiem. Tagad arī akcija viss baigi forši aizsūti cilvēkam paciņu uz pansionātu. Gdpr, jā, bet palasot to konspektu ļoti ātri sagruzījos. Skaidrs jau, ka smagu pacientu neturīgi cilvēki nevar atļauties ilgstoši marinēt mājās, bet izlasot ka cilvēkam, kuru ciniķi tāpat viegli noraksta, vecs, ar diagnozi, iespējams guļošs vai garīgi atpalicis, Ziemassvētku paciņai vēlme ir siltas zeķes, vitamīni 1-3 mēnešu kursam, pēc skūšanās losjons, smaržas vai tml, paliek smagi. No vienas puses protams, tādas dāvanas nav nekas slikts, tāda fiziska mīlestības izpausme, sevi palutini un sazemējies apzinātībā
Bet bet bet
Mēs visi esam vienu asins recekli, ātru pareizu reaģēšanu un mazu veiksmīti no pansionāta. Un tās, mīļie, ir pabaisas vietas