es nezinu, par ko man tāda balva, bet vakar es nejauši dabūju tās superspējas, kas ir daudziem, arī manam vīram un ko es ik pa laikam nelaimīga skaužu. uzliku modinātāju (zvanīs pēc 8+ stundām), noliku galvu uz spilvena. un aizmigu.
un tagad es jūtos kā cilvēks, veļa jau viena porcija izmazgāta, gliemežiem pieneņu lapas ienestas, saplūcu smukas rudens lapas pārgludināšanai un apsveikumiem, nomazgāju traukus, sacerēju beidzot vienu apgrūtinošu e-pastu, atradu vēl opcijas tam acu čakaram. un tagad tāds priecīgs satraukums - viss iet no rokas, visi darbi šķiras!
un jūtūbe pēc brīnišķīgās Hospitāļu ielas (Raimi, tu nekad vairs nebūs laimīgs. bet mani taču mani taču nesauc par Raimi) uzlika Donu un tās lirikas nu tā, bet vokāls! un ir tik viegli, kad tu atmet raizes par to, ko par tevi (un tavu apšaubāmo gaumi) liecina tas, kas tev patīk un vienkārši pieņem, ka tas, kas tev patīk, tev iedod kaut ko īpašu. un vienkārši baudi un skaļi dziedi līdzi (sorrī, kaimiņi)

šis klips smukāks par to, kur fragmenti no filmas lai arī tajā otrā ir smukas rudens lapas. sagribējās tādu labu krievu bojeviku noskatīties. viens no skaistākajiem kinemoatogrāfiskajiem piedzīvojumiem manā dzīvē arī pēc daudzu tiešām kvalitatīvu un labu un jutīgu filmu redzēšanas gan mazā kompja ekrānā, gan ar kino maģisko pieredzi, ir "Tauriņa skūpsta" pašas beigas, kur šie pēc mukšanas no bandītiem izlien no laivas Pēterburgas kanāla malā uz betona kluča virs ūdens, apskaujas un sāk skanēt DDT "Ņežnostj"

jūtūbe izmeta saistītajos video Poznera sarunu ar Zemfiru (viņa arī totāli manā gaumē). kaut kādā mērā višanās, kaut kādā mērā ļoti priecīgi. visvairāk par to, ka viņa pasaka, ka Pols Makartnijs ir ģēnijs un Šoštakovičs ir ģēnijs un Toms Jorks no Radiohead ir ģēnijs. un ka ģēnijs ir ģēnijs

gribas man arī tos tvarj ieteiktos video, bet šis formāts visādu izdilušu mini caurumiņu un atirušu vīlīšu sašūšanai piemērotāks /beidzot pieķēros tai kastei ar labojamiem štruntiem)