es nezinu, par ko man tāda balva, bet vakar es nejauši dabūju tās superspējas, kas ir daudziem, arī manam vīram un ko es ik pa laikam nelaimīga skaužu. uzliku modinātāju (zvanīs pēc 8+ stundām), noliku galvu uz spilvena. un aizmigu.
un tagad es jūtos kā cilvēks, veļa jau viena porcija izmazgāta, gliemežiem pieneņu lapas ienestas, saplūcu smukas rudens lapas pārgludināšanai un apsveikumiem, nomazgāju traukus, sacerēju beidzot vienu apgrūtinošu e-pastu, atradu vēl opcijas tam acu čakaram. un tagad tāds priecīgs satraukums - viss iet no rokas, visi darbi šķiras!
un jūtūbe pēc brīnišķīgās Hospitāļu ielas (Raimi, tu nekad vairs nebūs laimīgs. bet mani taču mani taču nesauc par Raimi) uzlika Donu un tās lirikas nu tā, bet vokāls! un ir tik viegli, kad tu atmet raizes par to, ko par tevi (un tavu apšaubāmo gaumi) liecina tas, kas tev patīk un vienkārši pieņem, ka tas, kas tev patīk, tev iedod kaut ko īpašu. un vienkārši baudi un skaļi dziedi līdzi (sorrī, kaimiņi)