Tagad celšos. Atkal stīva. Nezinu, kur bija jāiet Mildai, bet Libertija aizskrēja kādās svarīgās darīšanās. Es gan paprasīju vai franči nevar palīdzēt, bet man lika ātri izvēlēties un kāpt augšā. Likās, ka lāpa būs smagāka un taču tikai vienā rokā, tā nu labāk abās un turēju zvaigznes. Acīm ciet gan, jo man briesmīgi bail no augstuma

Vakar diendusā savukārt dzīvojām Purvciemā, vienā no tām briesmīgajām mājām kas uz augšu pēkšņi kļūst resnākas, mūsu dzīvoklis bija tajā pārkarē, kur apakšā nekā nav, ti ai pie loga bija atpūtas zona ar milzīgu dīvānu, man nelabi metās katru reizi kad jāiet uz to istabas galu, es sarūgtināta domāju par to, cik 'forši' nopirkt man tādu dzīvokli zinot cik ļoti man nepatīk augstums, ja pašam te nav jādzīvo, un tad pēkšņi fanfāras un prožektori (pavisam burtiski), ienāca Dāvids? uzstūma mani uz tā dīvāna, sanāca psihologi, stilisti, frizieri, bērnu audzināšanas eksperti un sāka sarunu šovā mani analizēt. Bija arī video faili ar cilvēku viedokļiem, ierakstītie smiekli un ovācijas
Šķiet, ka nekad nebiju tik ļoti priecājusies par 'mamma, celies!'

Un tev, cibiņ, ir jau skaidrs plāns, kas Jāpaspēj Pirms? Man sajūta kā Svilpastei stāstā par katastrofu, bet ko ķert un ko grābt galīgi nav skaidrs :D