Tā, kam te bija sapnis par lielu koku aleju. Uzskrēja man reklāma. Paulonija. Johaidī, cik smukas lapas! Un augot ātri, tik pirmajā ziemā laikam jāpiesedz. Diskusijā bija ielikta bilde ar pagājušā gadā stādītu un tā bija smuka un kupla un ļoti pāri galvai. Varot arī visādi iznesties ar veidošanu. Ziedot arī.

Tad nu man šī sarakstiņā pie divirbuļu vilkābeles Scarlet kkas tur, tulpju koka, akmeņozola (šodien moš jāaiziet pēc zīlēm, kastaņi bija ļoti daudz sakrituši) un arī sniegpulkstenīšu koka.
Tik tāds sīkums, ka vajag dārzu kur.

Un vēl es gribu mazu apaļu vītoliņu. Kaut kur Daugavas labajā pusē Sēlijā, apmēram ap Skrīveriem pie pašas upes ir mazu apaļu vītolu pudurītis, tādas feinas bumbiņas, kas lielas neaug. Tādu es arī briesmīgi kāroju

Ub vispār jau nav obligāti to dārzu pie mājas, ja paveicas nopirkt pleķi nekurienes vidū vai vecu parku, var izvērst dendroloģiskos stādījumus

Un Brigaderes Kanādas kļavas bēbīti es gribu. No Sprīdīšiem

Un no istabas augiem es gribu litopsi, kas ir kaut kas pa vidu starp akmeni un dibenu, mazas apaļas zaļas bumbiņas uz stīgas un sirsniņas, kas savērtas diegā.
Bet es vispirms iemācīšos parastas kalanhojas