rokas, kājas trīc, viss nosvīdis, reāli gribas paraudāt. nācām no pastaigas mājās, pa gabalu redzu - cilvēki stāv un skatās. kādas divas minūtes, piegāju tuvāk - uz 3.stāva loga, pie palodzes redzama bērna galva. logs līdz kājai vaļā. pagājām nost (jo man trīs bērni, kas ir interesanti, interesanti šajā gadījumā - ļoti slikti!), piegājām pie paģīša, izsaucu glābējus. pirmie atbrauca ātrie ar bākugunīm, tad pašvaldībnieki, ugunsdzēsēji pēc tam. bērns jau bija atpakaļ iekšā, logs vēl vaļā. vajag arī sagadīties, ka pa logu skatoties uz ātrajiem redzu, ka tālāk sarkanajā mājā trešajā/cettrutajā stāvā arī deg. tad nu glābējiem nebūs tālu jābrauc, laikam arī tiklīdz durvis dabūja vaļā, tā aizbrauca

bet nu vāks kaut kāds. es biju pirmā, kas zvanīja. un es to darīju kādas 3 minūtes vismaz pēc pirmajiem cilvēkiem, kas bija uz vietas. jutos stulbi, bet neko. mācība - ja kas notiek, zvaniet! varbūt būsi pirmais, kas iedomājies, kam ir telefons, kam ir kredīts u.t.t.

bet sajūta reāli reāli pretīga

Cilvēki no kļūdām nemācās. Gājām garām un atkal. Tas pats logs. Tāpat līdz kājai vaļā. Un es tagad domāju.

Es par tiem cilvēkiem neko nezinu. Varbūt, ka tas bērns ikdienā tur nemaz nav. Un varbūt par spīti šai neziņai tomēr saņemties un piezvanīt lai aiziet arī citi cilvēki aprunāties. Saprotu, ka karsti. Viņiem dienā logos spīd labi, ja pusstundu mazāk nekā mums, un mums ar visu caurvēju ir ap trīsdesmit grādu. Plastmasas logi nav lēti, bet var taču kaut ko izdomāt. Katru gadu pa logiem izkrīt vairāki bērni. Ļoti negribas, lai kas tāds notiek kaimiņos