Cilvēki no kļūdām nemācās. Gājām garām un atkal. Tas pats logs. Tāpat līdz kājai vaļā. Un es tagad domāju.

Es par tiem cilvēkiem neko nezinu. Varbūt, ka tas bērns ikdienā tur nemaz nav. Un varbūt par spīti šai neziņai tomēr saņemties un piezvanīt lai aiziet arī citi cilvēki aprunāties. Saprotu, ka karsti. Viņiem dienā logos spīd labi, ja pusstundu mazāk nekā mums, un mums ar visu caurvēju ir ap trīsdesmit grādu. Plastmasas logi nav lēti, bet var taču kaut ko izdomāt. Katru gadu pa logiem izkrīt vairāki bērni. Ļoti negribas, lai kas tāds notiek kaimiņos