es nezinu, vai tā ir pieaugšana, bet ļoti attīrās ēteris, ja tu saņemies un iebilsti/pajautā/precizē/atsaki/konkretizē*, īpaši par tādām neērtām tēmām. īpaši ar tuviem cilvēkiem, kad pieklājības?iztapības?viņu emociju dēļ kaut kā mēģini izpildīties un izmanevrēt un reizēm tā gandrīz tiešā tekstā saki 'es tevi mīlu, bet karalis ir kails'. arī par sīkumiem. un jā, varbūt kādreiz bija vieglāk liekties un locīties un piemēroties, toties galvā viss tīrs un kluss, nav visas tās frāzes ko vajadzēja pateikt un atbildēt un kā viņa(š) tā, un kā es šitā. arī par visādiem sīkumiem. un ilgstošu rūgšanu.
ik pa laikam man uznāk nu i nafig man bija tā terapija, tāpat ne regulāri un atkal sen neesmu bijusi un vispār nekas TĀDS taču nav noticis, bet tā mijiedarbība kabinetā turpinās vēl pēc tam, un citreiz caur sarunām ar citiem tas darbs zemapziņā notiek un tad tu saproti, ka ir bijis kaut kāds sūdiņš kas piesārņojis ēteri. nu kā puteklis uz objektīva. it kā nekas liels un netraucē, tomēr bildes daudz smukākas bez tā
un vēl labs garīgais vingrinājums ir censties neatlikt izdarīt visādas sīkas lietas. lai neievelkas un neapaug ar vainu un kaunu. piemēram, rīt es piezvanīšu dāmai pie kuras ir mana lūpukrāsa. nebija pielikta pasūtījumā, tad lapiņa ar nr.tika noplēsta no kataloga un pazaudēta (mūsmājās populāri ir tos katalogus ostīt. tad vīramāte nebija Latvijā un es negribēju viņu ārzemēs diriģēt tāda sīkuma dēļ). labākais, ka šitādi mazie nieki ir ar sniegabumbas efektu. nu izrādās, ka nav tik traki un tad jau var pie vienām sāpēm izdarīt arī to, to un šito. un labākais, ka šajā es vairs nepārdzīvoju, ka tante domās, ka es esmu dura. viņai uz to ir pilnīgas tiesības, jo tas viss sanācis diezgan stulbi un es biju dunduks. un tomēr neviens nav ideāls un viena stulba epizode nenozīmē ka es esmu dura. jā, reizēm esmu. tomēr lielākoties ne. bet katrs drīkst domāt kā vēlas. un tas nekas

un tajā 'tas nekas' ir liela brīvība un skaistums


*man mācoties svešvalodas vienmēr lielākās grūtības ir bijušas ar šāda veida smukajiem sinonīmiem. es ilgstoši ne pa kam nevarēju atcerēties, iegaumēt, iemācīties un pēc tam lietot. un es tikai nesen sapratu, ka iemesls bija nevis intelektuālo spēju trūkums, bet tāds, ka es nesapratu atšķirību pēc būtības. nevis teorijā, bet praksē. kā ir ieviesušies ikdienas lietošanā, arī dzīvot kaut kādā mērā kļuvis vienkāršāk