es ceru, ka man nekad nebūs jāpieņem būt vai nebūt lēmums. ko nu arī tikai tad, ja vietā kur bērniem traucē. jo nu šovakar tiešām sirds apsāpējās, ieraugot tortes izmērā noliktu sirseņu pūzni ar kāpuriem iekšā. beigtiem. mājiņu izjauktu. un nē, man nepatīk irši es no tiem baidos. bet vai nu uzreiz jādara šitā?!

ar šo es svinīgi apsolos, ka ja tikšu pie mājas un ja tā būs sterilu māju ciema pašā vidū, vismaz kukaiņu viensīcu un tauriņu dārzu gan es pacentīšos ierīkot. gan jau kaut kur arī kādu dēļa galu atstāšu sapūdināties

bijām šodien manas bērnības vietās. un tas mežs, tur ir brīnišķīgs mežs. man pat nevajag ne jūru ne upi, mana stihija ir mežs. vislaimīgākā es jutos dzīvojot dzeltenajā mājiņā vienu kaimiņmāju un gateri no gandrīz bezgalīgas taigas un neaptverami milzīga purva