izlasīju vakar to cepeti par bērniem mašīnā, šodien palasīju arī komentārus un šķērmi sametās. nav daudz tādu lietu kur es ne vien saku nekad, bet zinu ka tiešām nekad nekad. atstāt bērnu mašīnā kamēr es ātri gan ir viens no tiem. manuprāt tas ir tieši tas pats, kas atstāt sīko vienu un noiet lejā uz veikalu pēc piena. man gan vienmēr ir besījusi Jūlija, bet, ņemot vērā visu to par ko viņa cepas bezjēdzīgi, neproduktīvi un būtībā kaitnieciski, apsvru domu viņai uzrakstīt lai rosina grozījumus (kas viņai tik labi sanāk) lai būtu administratīvs sods, naudassods un tiem, kam sīči arī kurss Bērnu Emoccionālajā Audzināšanā. jo nu vienmēr būs tādi, kas saprot tikai baidoties no soda a šitā vismaz jēga būtu

māsas ir mantuanieces. ai, māsas, kādas jūs mantuanieces. un ķiķina

diez no kurienes šitas viņam

šodien kad pēc diendusas visi bērni noraidīja cepumus un launagā gribēja rupjmaizi ar sviestu sapratu, ka mums ir izdevies. mēs jau esam izaudzinājuši latviešus

otrdien nokavēju autobusu jo pa ceļam pie viena paģīša dega atkritumu konteiners. gāju galīgi ne pa parasto maršrutu, uztaisīju 'līkumu' jo tur labāks asfalts uz trotuāra un mazāk nobrauk-uzbrauktuvju. dzirdēju paukšķi, nodomāju ka sīkie paukšķeni met un pagājusi tālāk redzēju miseni trīs metru augstās liesmās. skaidrs jau, ka dega iepriekš, ka plastmasa labi deg, bet tie trīs metri radās nepilnas minūtes laikā. es nebiju pirmā, kas zvanīja glābējiem un viņi atbrauca ļoti ātri. bet vēl šodien pastaigas laikā es skatījos uz tiem aizrežģotajiem logiem un balkoniem un lodžijām ar šausmām. un teicu G_V ka ja mēs kādreiz dzīvosim pirmā stāva dzīvoklī, viņam visi tādi būs jāzāģē nost. lai zog, ja kas zogams, bet vismaz var izglābties ja nu tiešām kas