es ļoti gribētu lai man negaršo visādi neveselīgi ēdieni. kebabi ir vienīgie pret kuriem esmu gandrīz vienaldzīga. čipsi, friškas, burgeri, pončiki, virtuļi (gan ar pūdercukuru, glazūra visu sabojā), panēta taukos cepta vista, belaši, čebureki (monamūrs). konditorejas izstrādājumi. rauga un kārtainās mīklas un smilšu mīklas un ar šokolādi un augļiem un želejas u.t.t. smēdēju tikai jēlu olu, to pa gabalu atpazīstu. es varbūt vēlētos lai man tas negaršotu. bet ja ņem vērā, ka vienīgais laiks kad nekādojās un negaršoja bija grūsnībā, šī doma ir biedējoša

šonakt es precējos ar Donu. sapnī es biju par viņu (drusku) drusku vecāka, bet jūs jau ziniet kā tas ir: nepareizi. tad viņš mani noprecēja: visu tādu padzīvojušu, ar trīs bērniem un galīgi ne no bagātajiem un skaistajiem un es gaidīju, kad metīs malā. bet nenometa
un man bija lielas iekšējas ciešanas. nu, ka tu mīli to vīrieti un ģībsti no viņa balss un viņam ir talans un nespēj pateikt, ka viņa dzeja nekam neder un tā nu ciet dūrītē

tagad saki man, dārgā ciba, vai tas nozīmē to, ka tiešām laiks nosūtīt to paciņu ar brīnišķīgu dzeju?

sirmoju. man pat bārda ir daļēji sirma

dažreiz man nav vairs nekā o dot un es cenšos nedot slikto. dažreiz man nav vispār nekā. a kur dabūt?