rīt brīnumainās pārvērtības. beidzot iešu pie frizieres, pie kuras neesmu bijusi vismaz 5 gadus, toties viņa nogriež tā, kā man patīk un ilgi ir forši.
tas, ja neizlaidīšu garu pa ceļam uz pilsētu un atpakaļ

vecāmamma stāsta, ka viņas kaimiņš, tāds dzērājs, bet pajauns un pliku pauri ārstējot plikpaurību. efektīvi. ar savām čurām (nu maza bērna čuras kur viņš dabūs) un ka man vajagot redzēt kādi viņam mati, tādi friši čirkaini izauguši. es gan negribētu redzēt, jo tad man visu laiku nāktos domāt par to, kā viņš pie tādiem ticis. skaistums prasa upurus
es esmu klīrīga, jā

esmu drusku nobijusies un nezinu ko darīt. bail turpināt studijas jau šogad. bail pagarināt akadēmisko (nemaz nezināju, ka tā drīkst) un turpināt pēc gada. bail to, bail šito, kaut kāda zaķpastala. nu dura, nu
kā būs, tā būs un kā nebūs tā nebūs. tāpat jau var būt tikai tā kā būs, neviz citādāk