vakar rāvos kā mazais ezītis. aiztriecos uz centru, nepilnā stundā nokrāsoju logus, apēdu picu, sabīdīju ģēlas, nopirku krūšturi (iegāju, uzlaikoju, nopirku - do like!) daudz staipījos ar ratiem. šodien nedaudz sāp roka, bet citādi viss čikibumbās. kā gan nebūs, ja brokastīs ēdu pelmeņus.

ziniet ir tādas rāmas un apgarotas būtnes, kas brokastīs dzer sulu un varbūt noskrubina grauzdiņu. vai varbūt tikai iedzer kafiju. visticamāk pamostas ar smadu uz sejas un varbūt ir nedaudz saburzītas. es tās apbrīnoju. diemžēl es pati nekad, nekad tāda nebūšu. brokastis kā malkascitrtējam un pamostos kā neizdevies origami, turklāt ilgu laiku nesaprotu kas notiek, jo visi runā man garām

ja visas zvaigznes pareizi saliksies, es novembra īstajā datumā piezvanīšu uz iestādi, izcepšu tortīti un ar svecīti un fotogrāfiju nogādāšu dzemdību namā, lai vecmāte ēd uz veselībām. es jau kādu laiku par to domāju, bet žurnālā viņa bija pieminēta un tad es cieši izlēmu