tos savus diļļu bārabērnus jau šad tad pielieku pie salātiem. salātiņi jau tādi normāli sāk izskatīties, pa kādai lapiņai nošķinu, bet baziliks. eh, baziliks. būtu labāk Rimčikā nopirkusi jau lielu podiņā

man viss ir izdomāts. kad aizbrauksim retrītā uz mazpilsētu, es gribētu divreiz ieiet pirtī (ā! kā! es gribu pirtī), vismaz vienu reizi pajogot (ja ne citādāk, tad sarunāt ar pasniedzēju, ka mēs abas jogojam ar mazajiem piesūcekņiem, jo uz normālo jogu tādus tizleņus kā es ar piekabītēm nez vai kāds ņems pretī), tad man būs vai nu akupresūra vai masāža. un tad vēl es šodien izlasu, ka grāfa oranžērijā iz uzziedējis banāns. arī kultūra jau ir ieplānota
ja vēl es dabūtu iziet ārā pagrābt lapas, padedzināt zarus vai vnk izšķirot un izmest šmotkas, laime būtu pilnīga

vakar vakarā rūgti noraudājos par to cibas cepienā pacelto tēmu. saprotu, ka nekādi nevaru to ietekmēt vai uzlabot, tad nu lai vismaz kaut kādi darītu šo pasauli labāku, sazinājos ar cilvēku, kam iedzīve sadega ugunsgrēkā un ceru šo to vajadzīgu sameklēt mazpilsētas mājā.

man laikam ir pagalam vārgs raksturs, jo kā es iedomājos par pārtikas dienasgrāmatas ieviešanu, gribu saķert galvu, ieņemt embrija pozu un sākt vaidēt
bet - mēs esam diženi! mēs esam vareni!