iesēju bērnu slingā, viņam principiālu iebildumu nebija, man patika. tikai viena neraža - slings tomēr par īsu, laikam vajag man tos piecus metrus

tagad to do: sagādāt slingu, iemācīties un aprast un ardievu! mans ziloņkaula troni

nezinu ko lai dara, šodien ar sīci sastrīdējāmies. viņš man iekoda, es teicu 'nē!' un atņēmu krūti un tad nu viņš tā! sāka raudāt. līdz sarkanam ģīmītim un asarainiem vaigiem. iekoda jau jo tūcījās un centās biksēs, vakar vairākkārt tādā situācijā viss mierīgi, turpinājām ēst un šodien šitā. es neesmu gatava atgriezties tajā murgā ar sāpošām krūtīm, viņš arī jau ļoti daudz ko saprot, tonis bija mierīgs, stingrs un kluss, bez bļaušanas, poza ne viņam ne man nemainījās.
es vnk neesmu tāda kamikadze kā amerikānietes, kas spēj zīdīt ar vienu un tajā pat laikā otrā ļaut kniebt, durt nagus un mocīt krūtsgalu un uzskatīt, ka viņš jau tikai bēbītis. vēl jo vairāk, ja no otrass murzīšanas kaut kā esmu atradinājusi