gandrīz aizmirsu jums pastāstīt. atkal izlasīju vienu kolosālu interviju. ar diezgan netipisku varoni. māmiņu. 17 bērniem. visi pašu. pa vienam, neviena dvīņu pāra. kā jau dažreiz gadās, intervija ļoti sirsnīga un gaiša un bez sūdzībām par valsti vai grūto dzīvi. vislabāk man patika atziņa, ka pieci bērni - tas taču nekas nav, tas nav nekas grūts, tad pat nav ko darīt. šo es mēģināšu atcerēties

šeit ir ļoti bezkaunīgas Lielās zīlītes. rēgojās gar logiem (naturāli lūr iekšā, kad es plika guļu gultā. eto čo?), klauvējas un sēžas uz veļas striķiem. pat, ja izkārta veļa.

nekā nebūs es saku. veči, ejiet sēkliņās, čiekuros un pie kaimiņiem. būs ārā lielie mīnusi, tad arī parunāsim

tas vecais zirdziņš ir jaunās mājās. un ielikta galreija draugos ar bildītēm. aizkustinājumā apraudājos. jāpiezvana vecmammai, jāizstāsta, viņa arī priecāsies. izrādās viņa diezgan lielā mērā vainīga pie tā, ka meklēja mājas, nevis nodeva desās

šodien kaut kāda perversa tieksme uz neveselīgu pārtiku. pagaidām izdodas sevi atrunāt no ārzemju ķēžu neveselīgajām ēstuvēm. lai cik arī tie draņķi nebūtu garšīgi un smaržīgi. diemžēl skaidrs, ka saņemties īsti patriotiskām vakariņām arī diez vai izdosies