raujos jau, protams, melnu muti, bet tas nav tikai tādēļ. lai tā būtu pēkšņi parādījusies veiksme, svēto sadraudzība, ticības brāļu/māsu aizlūgumi, solidārie cibiņu īkšķīši vai karma, bet šobrīd tam visam esmu ļoti pateicīga. kaut nu tas noturētos vēl drusciņ līdz viss ir galā

ļoti gribas atslābt. žēl, ka nepienākas

enerģiskas mūzikas (vai vienkārši pacilājoši) dažādas mūzikas nosaukumi un tutrubas linki laipni velkomēti - man vajadzīgs dopings vēl šo nakti godīgi nomočīt

pusi karaļvalsts un princesi par sievu par bageti. un svaigu, nobriedušu persiku

jau kādu ilgāku laiku miegā redzu bijušos kolēģus. nezinu, cik bieži, pāris reižu nedēļā noteikti. viss kaut kā stulbi, bet ne tik spilgti lai atcerētos nomodā. bet pēdējās nedēļas laikā dažādās variācijās atkārtojas atsauces uz situāciju, kurā viņi abi man piedāvāja seksu trijatā. un bija diezgan izbrīnīti, kad tiešām atteicos par spīti visiem argumentiem (iedomājies, ka tevi skūpstītu nevis viens vīrietis, bet divi, un glāstītu uzreiz četras rokas) jo nav svarīgi, cik rokas glāsta. svarīgi - kam tās pieder, vai ne. un tad kaut kad vienā no tām reizēm, kad miegs dažas stundas nozog izglītībai es biju sasaistīta - bez runas, bez rīcības, kā vatē ietīta, kad visu saproti, apzinies, izjūti ļoti spilgti, bet nespēj izdvest ne skaņas, nespēj kontrolēt savas kustības un viņi mani glāstīja un skūpstīja un es biju viens milzīgs izmisums klusā protestā un es zināju, ka tas nebeigsies, ka viņi nenolasīs un neapstāsies un paņems un es nekā nevarēšu darīt un piespiedīs mani ne vien pasīvi ļauties procesam, bet gribēt iesaistīties un es būšu zaudējusi savu personību un mani paverdzinās un sagraus un tas nebeigsies
tad laikam viss rimās jo risinājumu neatceros vai tā nebija. un tad pēcāk man vajadzēja nogalināt dzīvnieku. nezinu kādu - laikam kaķi tikai milzīgu. es zināju, ka esmu viņu nogalinājusi, klusi stāstīju, ka viss ir beidzies, ka viņš ir drošībā un ka viņam nekad neviens vairs pāri nedarīs, ka nesāpēs, būs viegli un gaiši un pēkšņi acīs zīlītes vairs nebija horizontālas, tās bija cilvēcīgas. cilvēciskas. cilvēka acis - gaišas zilpelēkas ar zaļganām radiālām svītriņām, tās hipnotizēja, auga arvien lielākas un es bezspēcīgi raudzījos kā dzīvība tās atstāj, radzene kļūst blāva un neko nevarēju darīt
skaidrs ir viens - bezspēcība šobrīd galvenais vadmotīvs un laikam arī aktuālākā problēma