es arī esmu tikai cilvēks. lielākoties par sevi pārāk augstās domās (nevis augstprātīga, bet tādā visi citi kā cilvēki, tikai es balta un pūkaina stilā), tādēļ tās dažas reizes, kad sievietēm raksturīgi ieraugu vai satieku kādu cilvēku (parasti skuķi) un izjūtu nepatiku, vienmēr ļoti izbrīnos. parasti nav emociju vai tādas ir galīgi pelēcīgas. bet šorīt, kad internetos uzskrēju tekstam, ko rakstījusi būtne, kuru vnk neciešu (I mean seriously - kas tas vispār ir tāda a priori nepatika?!) toties nepatika ir abpusēja un spēcīga par spīti pieklājīgajiem small-talkiem, man gribas noskurināties. par sevi. par viņu. par to tekstu. par kucēm, kas ierauga un jau ienīst un to, cik tālu tas ir no tiem jaukajiem mīli-savu-tuvāko-kā-sevi-pašu standartiem

slinkums. un ēstgriba. diez kurš kuru

viena no jaukākajām atrakcijām vakar bija čils telpā, kur varēja padziedāt ar Arni Miltiņu. es biju aizmirsusi, cik viņam sirsnīga balss. tagad mēginu izguglēt, bet man nav gana. un tutruba nestrādā.

man nav ne jausmas, kāpēc, bet es gribu garu, plīvojošu vakarkleitu. baltu. tādā antīkajā stilā. ar zeltītiem akcentiem vai zelta aksesuāriem

draudziņi (un tie, kas nav draudziņi) mīļie, varbūt kāds var atsūtīt uz e-pastu Pienvedēja Piedzīvojumu Tu un es. tā gribas noklausīties, ka nevaru, bet tutrubu never valā un citur neesmu atradusi.
steidzami!

ļoti gribas sālsūdenī vārītas biezpiena bumbas ar krējumu. diemžēl nav ne jausmas, ka tādas dabūt gatavas

logs stabulē. jau otrto diennakti. pamazām kļūstu traka