es arī esmu tikai cilvēks. lielākoties par sevi pārāk augstās domās (nevis augstprātīga, bet tādā visi citi kā cilvēki, tikai es balta un pūkaina stilā), tādēļ tās dažas reizes, kad sievietēm raksturīgi ieraugu vai satieku kādu cilvēku (parasti skuķi) un izjūtu nepatiku, vienmēr ļoti izbrīnos. parasti nav emociju vai tādas ir galīgi pelēcīgas. bet šorīt, kad internetos uzskrēju tekstam, ko rakstījusi būtne, kuru vnk neciešu (I mean seriously - kas tas vispār ir tāda a priori nepatika?!) toties nepatika ir abpusēja un spēcīga par spīti pieklājīgajiem small-talkiem, man gribas noskurināties. par sevi. par viņu. par to tekstu. par kucēm, kas ierauga un jau ienīst un to, cik tālu tas ir no tiem jaukajiem mīli-savu-tuvāko-kā-sevi-pašu standartiem