kaut kādā mērā esmu pateicīga inflācijai, auto industrijas ātrajai attīstībai un pircēju tieksmei pirkt visjaunāko, jo tas viss palielina izredzes tad, kad būs naudiņas, nopirkt tādu mašīnu, kas man patīk. lietotu, protams

agrāk man šķita, ka esmu emocionālais tips. dienām varēju prātot par kādu kulturālu vai māksliniecisku jautājumu, augstajiem ideāliem, interesantiem paradoksiem un tādām lietām. gāju uz visiem bezmaksas pasākumiem, par kuriem gana laicīgi dabūju zināt, liela daļa bija apšaubāmas kvalitātes, bet man visu laiku slāpa. burzmas, hipsterīgas publikas, snobisku sarunu izstāžu atklāšanā, kurās nevienu nepazīsti, tikai klīsti pa telpu, aplūko darbus un instalācijas un nekaunīgi noklausies svešas sarunas. biju gatava kājām iet kilometrus līdz mājām, lai tikai būtu tie iespaidi, lai tikai satiktu paviršus paziņas, lai svešos dzīvokļos sēdētu uz grīdas un piedalītos nebeidzamās diskusijās par dzīves jēgu, mākslu, tās formām, jautājumiem un veidiem, kādos tā uzrunā pasauli. un tā tālāk un nebeidzami

šobrīd es mācos, ka esmu racionāla, loģiska, konsekventa, centīga. pragmatiska. un ļoti daudz ko varu. un tas ir pārsteidzoši, jo šeit, atšķirībā no LKA, kur liela daļa vajadzīgo priekšmetu bija kā zobu sāpes, mani interesē viss, kas saistīts ar jomu. nekas nav garlaicīgs. nekas nav pretīgs (nu, vēl jau viss priekšā, jo būs atsevišķs kurss par visiem pretekļiem), nekas nav tik grūts, lai mēģinātu laimi - ja nu sanāks. tā vietā es - mūžīgais kavētājs, pēdējās nakts censonis, sāku visu laicīgi jo laicīgi un zaurēju, kamēr tiešām viss ir skaidrs

/slinkumu nodzinu, pasauli uzrunāju, tagad varu iet krāsot un zubrīties bildītes