šorīt nekādu transcendentālu pārdomu vai eksistenciālu sāpju. brokastīs sviestmaizes ar gurķiem, pleilistē Bohemian rapsody un citi Merkurija dziedātie lielie hiti, nekādu neērtu patiesību, viss rožaini un sekli, jo pamodos kā maija saulīte (nē, tiešām - citiem tas ir normāli?), paskatījos spogulī un tur, manai pasaulē daiļākajai sejai apkārt burvīgi mežonīgas cirtas. ņemot vērā to, ka šobrīd nemaz neesmu resna, mana seklā skuķa būtība gavilē un jodelē

vispār man ir iebildumi pret troļļiem, bet tikko izlasītā doma par dzērumā ielogošanos cālī lai patroļļotu vietējo publiku man šķiet līdz absurdam piemīlīgi smieklīga

braucu krietni labāk - noslāpu tikai piecas reizes un vispār būtu četras, ja viena kaza nebūtu nelaikā uztaurējusi. nebūtu brīnums, ja tā pati kaza šodien tviterī ierakstītu par mani ko nejauku. bet tāda ir dzīve
priekšā darba divdiennieks, man par to domājot jau uzmācas nogurums, bet pēc tam sevi varbūt palutināšu. par tādu ekstru kā jaunas bikses nemaz nesapņoju (nevar jau visiem cilvēkiem paveikties tā kā eFkai), bet varbūt aizvedīšu sevi uz kafejnīcu apēst kādu franču kruasānu vai kur citur. jābauda pēdējās brīvās dienas kamēr vēl var

smeldzošās locītavas sazieķēju ar Paraceļsa (?) slepeno balzāmu. lai arī efektīvs, šis balzāms, diemžēl, smird pēc bebru dziedzeru uzlējuma ar savalkātu zeķu piesmaku (vai ko līdzvērtīgu). tagad jāpagaida, līdz smaka noplaks tiktāl, ka nebaidoties miegā varēs plaukstas likt zem galvas. tikmēr klausīšos dorotijas Zāles pret skumjām izlasi, jeb Suņu stundas Kūku Mariju un Lucillas Boganas/Viljamsas (pēkšņi aizmirsu, kuras tieši) Shave 'Em Dry vairākkākkārtējos atkārtojumos. obligāti jānoklausās, ja nu kāds šos šedevrus nav dzirdējis