ja esat redzējuši Balck Books pirmo sēriju, kur Bernards pat zeķes pāroja, locīja un lika kaudzītē uz rakstāmgalda, tad jums ir aptuveni skaidrs, kā es jūtos (tikai bez zeķu locīšanas, tā vietā plānots nomazgāt traukus un izslaucīt koridoru), jo morāli esmu gatava zeķes ne vien pārot un locīt, bet arī gludināt, tikai nespīd man tā laime, jo es kā kārtīgs buržujs un mietpilsonis esmu piespiedusi sevi darbotiezzz un tūlīt man tas ķīmijas mājasdarbs nāks pa ausīm laukā. pa īstam iznākt nepaspēs, jo vēl divas mācībiņas (toties KĀĀĀDAS) jau rātni gaida rindiņā

un vēl šodien ļoti steidzoties izvēlējos īsāko ceļu cauri pagalmiem (pa šo maršrutu es tiešām nekad neeju - pāri zālājiem, gar smilškastēm un automašīnām) un tur kā saukts no mašiņas puķes (laikam māmiņai) ārā krāmēj mans viduslaiku (t.i. vidusskolas) brūgāns. protams, ka tam jābūt tieši tam brūgānam, kam es nejauši sirdi salauzu un to viņš savā blogā iedziedāja, arī bildi pielikdams, par ko es cepos neatņemdamās ilgi un dikti. protams, ka tādā reizē tur jābūt arī kkādam skuķim (nenopētīju gan, bet gan jau māsa), protams, ka man jābūt baisam pumpuģīmim (labi vismaz, ka pieklājīgi ģērbušamies), protams, ka man tas, ka tas ir viņš pielec kādus četrus metrus pēc tam, kad esmu kā raķete pašāvusies garām (jo tiešām ļoti kavēju)

pieneņu laika mazpilsēta kā tāda piparkūku pilsētiņa - visi zālāji dzelteni zaļi, visas nekoptās pļavas lepni zied un smaržo, caur žodziņiem var redzēt kā kuplo narcises un tulpes, šogad vēl arī ābeles un ceriņi un viss tik smuki - kaut uz pastkartes liec