seksuālo sapņu kolekcijai pievienojies (fanfāras un taures) Kārlis Ulmanis
un tas bija labākais erotiskais sapnis ever. ever. ļoti negribējās celties, bet baidījos istabiņas biedrenes modināt ar interesantām skaņām. diez kas vēl slēpjas manā zemapziņā
man nepatīk tas cilvēks, par ko esmu kļuvusi. es negribētu ar tādu draudzēties, tiešām. ir normāli, ka cilvēki mainās, vai ne (dialektiskā attīstība un cita huiņa). man vajadzēja melot un liekuļot - es iemācījos, man vajadzēja adaptēties un es adaptējos, tas viss ir normāli, tas ir labi, jo esmu puslīdz neskarta izvilkusi līdz šai dienai un šim ierakstam, tikai pa kuru laiku uzradās tā divkosīga kuce es nesaprotu. kur palika tā maigā, lai arī nedaudz panaivā būtne, kas dziļi dziļi klusībā bija neglābjama optimiste?
vai tā ir tā mistiskā pieaugšana, kad tu vienā mirklī nevis pēkšņi esi no tās paaudzes, kura zin kā labāk un pareizāk, kā vajag darīt un cer uzspridzināt pasauli lai viss ir tā, kā tam jābūt, bet no tiem, kas uz visu drūmi raugās caur pieri, klusībā vienmēr gaidot iespējami sliktāko iznākumu, komētu, katastrofu
un ja tas notika vienā mirklī, tad kā tur tikt atpakaļ?
lasu vecus ierakstus un sajūsminos par jūtu intensitāti. kā jau vienmēr tādos gadījumos, man šķiet, ka es vairs nekad tā nemīlēšu. tas, protams, bija mokoši, gals bija neiedomājami sāpīgs, es ilgi kārpījos no tās bedres ārā un tomēr ir kāds neizskaidrojams šarms tajās sajūtās, es gribu vēlreiz tā just, tikai ar hapīendu
/es tevi mīlu ir kliedzoša, smacējoša patiesība. tu esi man vajadzīgs, esi ar mani. es gribu lai tu esi laimīgs. es gribu būt laimīga. es gribu būt tev blakus. es gribu būt pie tevis. esi ar mani (c) neraate
nezinu, kas man tā par tieksmi uz pārziedējušām popzvaigznēm, bet tagad skatos tutrubas video un slienājos. vēl viena dziesma, kuras akordus jānokačā un kuru jāmācās spēlēt
kad sapratu, ka video filmēts Latvijā, vispār aiz sajūsmas gandrīz apčurājos (t.i. paģību). interesentiem video šeit:
http://www.youtube.com/watch?v=Ak3COR7Z
