krematorija ir šausmīgi briesmīgi drausmīga iestāde
un vēl es uzskatu, ka jebkuram caurkritušam Paganīni, kam ienāk prātā pildīt klientu vēlmi un bērēs spēlēt Šūberta Ave Mariu vajadzētu izraut no ķetnām instrumentu un to sasšķaidīt pret dumjo pasūtītāju pauri
es nebrīnos, ka Latvijā nemīl un nesaprot akadēmisko, simfonisko un jebkāda cita veida intelektuālo mūziku

sīkais pielaida miegu - uzsēdās uz sāna, atplīsa nedabiskā pozā, aizmidzināja mani arī, pamodos no tā, ka kundziņam gribas spēlēties
pamodos nosalusi, notirpusi, šķiet, ar temperatūru
piezvanīja mamma, apvaicājās, kā iet kaķiem. daudzskaitlī, uz ko es iestenējos, ievaidējos, godīgi atzinos, ka labi. viņai zemapziņā esot nojautusi to, ka man ir vairāk par vienu
un tieši tagad man gribās ēst, slinkums izlīt no gultas, šausmīgi gribas kaut ko garšīgu
uzskatu, ka jums tagad ir pienākums mani izklaidēt. tāpat jau skaidrs, ka neko garšīgu neviens nenesīs

tādos vakaros kā šis - migrēna, rudenīga tumsa un nejauka oma lieti noder šis (citēju):
"Viņš skūpstīja Dezdemonu ar visu pēdējo nedēļu laikā krāto kaisti.
Stārkam šķita, ka viņš metas pie lieliska datora radīta mazo daļiņu attēla. Viņš iegrima spožu krāsu un mežonīgi samudžinātu struktūru visumā.
Ar gaismas ātrumu viņš iekļuva reibinoši sarežģītā kompozīcijā. Dinamisko spēku viņā varēja samērot ar pašu grūtāko matemātikas algoritmu.
Dezdemonas lūpas bija maigas, miklas un aicinošas. To garšu nevarēja aprakstīt. Stārks alka tās skūpstīt vēl un vēl. Viņš šaubījās, ka jebkad būs apmierināts. Varbūt viņam uz mūžu lemts meklēt mainīgās dinamikas risinājumus?"

galvenais varonis - stārķis ir ģeniāls datorgīks. ja autors būtu vīrietis, es ieteiktu lasītājām nekad neielaisties intīmos sakaros ar ITišņikiem