vakar lauzu nepīpēšanas apņemšanos un vairākas reizes elpoju svaigu gaisu caur mazām, brūnām nikotīna trubiņām*, tad palutināju sevi un aizvedu uz ģ.ielas franču maiznīcu, kas gan ir pārcēlusies un vēl nav iedzīvojusies iepriekšējā omulībā un šarmā. pirmo reizi ēdu īstu creme brule, lasīju žurnālu un skatījos uz ielu. bet šodien viss ir gandrīz labi. dzē.dē ballīte nebija tik briesmīga kā citus gadus, ja neskaita to, ka lielākā daļa viesu manu vēlmi braukt uz dienvidiem nekonedarīt jeb brīvprātīgot galīgi izkritizēja
galu galā, ja sev atļauj justies bēdīgi, var atklāties, ka tu sēedi bedrē, bet, ja neaizmirst sevi palutināt ar sīkumiem, kas prasa maz līdzekļu, bet nodrošina labsajūtu, var izrādīties, ka dzīves kvalitāte nemaz tik slikta nav
* tā kādreiz teica viens puskolēģis

uzguglēju savu vārdu, atradās pat daži ieraksti ar/par mani, tagad baidos lasīt to, kas tur sarakstīts, ja nu kaut kas patiess?!

baidos ieviest šaimājā kārtību, jo man, redziet, ir šausmīgi (pārāk) daudz skaistu kurpīšu, kuras man (ak, vai!) ir mazliet par mazu. tieši tik mazliet, lai uzvilkt un nostāvēt varētu, bet paiet - ne. bet tās kurpītes ir tik skaistas, ka žēl, ka noput, žēl izmest ārā un žēl, ka NEDER. bet nekas, ir taču dižķibele. ja nu kas (dūša pavisam apskrienas), var skaisti safotogrāfēt, uzlikt simbolisku cenu un ielikt pa_leeto