Anna Gavalda, protams, ir šausmīgs meinstrīms, bet ziniet, viņas lakonisms un puspabeigtie teikumi, viņas neirotiskie varoņi ar vientulību, izmisumu, dīvainībām, nežēlību, tie esam mēs, tās ir mūsu salauztās dzīves, par kurām viņa raksta, tie ir mūsu neprāti, mūsu bailes, mūsu tizlumi un nevēlēšanās tuvoties un es nesaprotu, kā, faking, tas ir iespējams, ka viena francūziete kaut kur Parīzes piepilsētā rada varoņus, kas ir tik ļoti dzīvi un tik ļoti mani. es neskaužu, es jau otro nakti pēc kārtas kāri riju katru lappusi līdz acis sāp tik ļoti, ka tiešām vairs nevar palasīt, es raudu, es smejos, es skumstu un nevis skaužu, bet apsveru domu izgriezt no bibliotēkas grāmatas kādu citātu un to uztetovēt uz balta krekliņa

cirslim par nelaimi māmiķītis bija izlēmusi, ka šī būtu tieši piemērota diena, lai nodotu tālāk debesmannā recepti, tad nu cirslītis rādīja, kā pareizi salaist mannu kunkuļos un gandrīz pat pārlaida masu pār katlu. kronis visam bija, kad, pēc sešu minūšu izmisīgas kulšanas ar mikseri, cirslītis pamanīja, ka masa /dēm!/ kļūst nevis biezāka un cietāka, bet putojas un putojas un ir saputojusies līdz katla malām un kļūst burbuļaināka un staipīgāka, bet miksera dakšiņas kā nestāv, tā nestāv taisni masā.
izrādījās, protams, ka cirslītis ir cirslis un tieši tāpēc jau tā ir debesmanna, ka ir uzputota un vijīga un ka tas stingrums, par kuru cirslis tik naivi ir sapņojis (ielikt karoti debesmannā un karote stāv un tad ēst pilnām mutēm, līdz pavisam saķepinājies) ir kaut kādu kaktu ēdnīcu neprasmīgo pavāru slinkā darba rezultāts, nevis kas tāds, uz ko tiekties