nevajag:
1. lekt uz ecēšām
2. mest plinti krūmos



* nota bene (lat.val) iegaumē labi

nē, nu es, protams, esmu tik iestrēgusi profānajā, ka domām par mākslu, jēgu, un augstāko sūtību gandrīz neatliek laika, ja neskaita naktis, kad uzticamais draugs bezmiegs ieskā matus un stāsta garus vairāk vai mazāk priecīgus stāstus, par kuriem pēcāk izdomāties krustu šķērsu. bet termiņš nāk ar joni, pēkšņi uzrodas visādas blakus lietas /tas gan nav nekas jauns/, smēķēju biežāk nekā ēdu (un ēdu es bieži un daudz), vēl joprojām gaidu, kad skriešana nepāra nedēļas dienu rītos būs izveidojusies par tikumu /stc tikums esot pozitīvs ieradums/, vēl jorpojām neesmu iemācījusies tikt galā ar jauniegūto matu ērkuli
un manā mīļākajā ziedu kioskiņā sācis strādāt čalītis ar rozā grebeni(?), dīvainiem auskariem, milzīgu gredzenu un ietetovētu austru uz kreisās rokas apakšdelma. un dīvaini novīlētiem nagiem

gribēt vajag daudz! tā tikai saka, ka laba daudz nevajag, ka gribēt nav kaitīgi! ir jāgrib! nē, nu vienmēr jau pastāv iespēja nedabūt to, ko gribējās vai pēcāk secināt, ka tas nav tas, kas vajadzīgs, bet paskatieties kaut reizi uz tiem, kas patiesām neko negrib vai grib pavisam maz. nevajag tālu meklēt - konduktore vai pārdevēja pelēku seju bez jebkādas izteiksmes, kāds no tiem kas stāv ielas malā paceltu roku vai kāds cits, kas gulšņā uz asfalta. vai tie ir cilvēki kas grib pārāk daudz?
reizēs, kad skatlogi man rāda pelēku, apātisku, necilvēcīgi vienaldzīgu manis pašās seju man kļūst baisi. jo cilvēcība ir tik neizturami trausla. un vienaldzība nogalina

domāju ka vakar, kad pusi mazā šņabiņa ielēju jaunajos smacējoši ciešajos Lloyd apavos gan brendu pielūdzēja gan dzērājiņs mani būtu nokristījuši vienlīdz mīļi