nē, nu es, protams, esmu tik iestrēgusi profānajā, ka domām par mākslu, jēgu, un augstāko sūtību gandrīz neatliek laika, ja neskaita naktis, kad uzticamais draugs bezmiegs ieskā matus un stāsta garus vairāk vai mazāk priecīgus stāstus, par kuriem pēcāk izdomāties krustu šķērsu. bet termiņš nāk ar joni, pēkšņi uzrodas visādas blakus lietas /tas gan nav nekas jauns/, smēķēju biežāk nekā ēdu (un ēdu es bieži un daudz), vēl joprojām gaidu, kad skriešana nepāra nedēļas dienu rītos būs izveidojusies par tikumu /stc tikums esot pozitīvs ieradums/, vēl jorpojām neesmu iemācījusies tikt galā ar jauniegūto matu ērkuli
un manā mīļākajā ziedu kioskiņā sācis strādāt čalītis ar rozā grebeni(?), dīvainiem auskariem, milzīgu gredzenu un ietetovētu austru uz kreisās rokas apakšdelma. un dīvaini novīlētiem nagiem