manī pamodās lauķis.

es ziniet bērnībā gribēju būt par cūkkopi. redzēju jaundzimušus sivēniņus tik jauki rõzā, tādus klusus, mīlīgus, klēpī paņemamus un izdomāju, ka tādam cūkkopim ir dikti jauka dzīve, ja reiz visu laiku var ar ruksīšiem mīlināties.
bet es arī gribēju kļūt par skursteņslauki, tā kā tas varbūt nav rādītājs. turklāt, ja padomā, kas notiek ar tiem pašiem jaukajiem sivēntiņiem, kad viņi izaug, nemaz tik varen jauki nav

visi tā dzēruši un tādi paģiraini. es arī vakar mazliet ielietoju, bet ja jūs zinātu kombināciju, sadotu pa ausīm
un pareizi būtu

es jau ilgāku laiku eju pa ļoti trauslu ledu. ielūzt, protams, var kuru kartu brīdi
visšausmīgākais ir tas, ka apakšā laikam ir ogles. sveloši karstas
cerams tad, kad ielūzīs, man vismaz pietiks spēka neiznīkt

es, protams mazliet paraudāju par visām mīlas peripetijām /vienmēr taču ir skumji, ka kāds kādu piekrāpj, pamet, izvaro/, bet mirklī, kad džordžam /atcerieties to jauko džūdu no Across the Universe/ cirta galvu, bēru asaras kā pupas un pie sevis skaitīju aizsākto psalmu:

"Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisniem ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī eju cauri nāves ēnas ielejai, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. Tu klāj galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu esi svaidījis ar eļļu manu galvu, mans kauss plūst pāri malām. Tiešām, labums un žēlastība sekos man visu manu mūžu, un es uzturēšos Tā Kunga namā vienumēr." (Ps. 23:1-6)

kaut kāds zakon podlosti - kā pirmdienas vakars un mēģinājums, piemetas ja ne ausu/zobu sāpes un t`, tad vismaz vemstulīgums gan
bet es iešu!