vakarvakarā manī iedūrās dziesma. tā sāpīgi. nu tā, kā kad dziļi iegriež pirkstā, asinis plūst straumēm un visa roka pulsē. un tad, kad norimst, sūrst un neliek mierā.
un tad ir pilnīgi vienalga, ka tas bija tik sen. un ilgāk nekā vasara. un bez dejām.


tā vēl nebija gadījies. nu tā, ka ļoti žēl, sāpīgi un skaisti reizē vienas dziesmas dēļ.
bet tāda jau laikam ir tā pirmā mīlestība. lai ir par ko vecumā tīksmināties. un varbūt mazmeitām stāstīt

reizēm kļūdīties ir patīkami. biju latviešu spēlfilmu norakstījusi kā mirušu uz neatgriešanos, bet IR, nu ir vēl palikušas pavisam jaunas un labas filmas.

blondīne datoristikas džungļos

ir tāds pasniedzējs Alberto. omulīgs un skaļš kubietis. un viņam ir kaķene Marija Lurdesa. par godu Vienkārši Marijas meitai

tikai es esmu spējīga nosūtīt epastu @inbox.lv un nesaņemt paziņojumu par nenosūtīšanu