atbraucu mājās, pasaucu un kicis atskrēja, patrinās un murrāja. nav tomēr aizmirsis un nav savtīgs maita. es esmu viņa cilvēks, par spīti visām manām paranoiskajām iedomām. tas ir tieši tik patīkami lai atsvērtu momentālo ierakšanos kaķu kakās uzreiz pēc ierašanās, ņemšanos ap barības traukiem un ūdens bļodām, par naksnīgo jakarēšanos nemaz nerunājot

'jaunajā istabā' uz grīdas pielakotas divas smalkas kaķaspalvas. kāds ir iemūžināts uz zeltainiem dēļiem. gandrīz kā kukainis dzintarā

pieklīdušais kaķis atkal ir uzradies. ar nepārprotamām pretenzijām uz mūsu mitekli, barību un mīlestību. ar savu piemīlīgo pieglaudību iekarojis pat neatkausējamo tēta sirdi. pāris dienas nerādījās, kaut pirms tam nebarots sabija šeit veselu nedēļu. ar mammu abas inspicējām-mīlinājāmies, un, lai kā centāmies, biezajā kažokā nekādas bumbu pazīmes netika atrastas. šodien mani varonīgi glāba no lielā muļķa suņa, kas smilkstēja pēc draudzības. fiziski mēģināju kaut kā izlavierēt starp karojošajām pusēm lai sunim mazāki miesas bojājumi un kaķis - dzīvs un jutos tādā kā azotē. adoptēta laikam

aptrūkās tējas. gāju uztankoties, satiku kaķi un paucinājāmies. ir kaut kas tik ļoti pareizs tajā, kā viņš man uz rokām klusi murrā

ļoti ilgi domāju, ko tieši gribēju rakstīt par mazo trīskrāsaino šausmīgi vīrusaino ielas kaķabērnu, kura acu izmazgāšana prasīja 40 minūtes un milzīgu vates blāķi, kura dēļ mēs ar ocker apzvanījām visus potenciālos īpašniekus un kaucām kā sistas, jo neviens ne, un mēs ar objektīvu iemeslu dēļ arī nevaram. par dabisko atlasi, cīņu par izdzīvošanu, savvaļas kaķu ievainojamību urbānajos džungļos, nogalinošu vienaldzību, apsarkušām un iejūtīgām vetdakteres acīm, neizsakāmām sāpēm, neizmērojamu bezspēcību un melnu izmisumu, nošņurkušām meitenēm, kas spēlē pieaugušajos, asaru zirnekļa tīklā, dzīvības trauslumu un netaisnību. jo kā gan citādi var nosaukt nebūšanu vajadzīgam. nespēju realizēt sevī mītošās mīlestības potenciālu un nevajadzīgu maigumu, interesi par dzīvi, kurā tu neesi vēlams. bet šis ir stāsts ar hapīendu. varbūt arī holivudisku. par mīlestību, kas dzims caur būra restītēm un apputējušu doktorāta logu sastopoties zilām kaķa acīm ar cilvēka skatienu. dievs ir.

uz avotielas blakus aptiekai ir zooveikals. veikals - kā jau veikals. it kā jau nekas īpašs. BET, kad pieiet pie grauzēju stikla būrīšiem un gluži kā pasakā par vilku un sivniem trīs reizes uzpūš, no vates-skaidu migas parādās ziņkārīgi snīpji un kustīgas ūsas

kopš kicenieki ir atklājuši ka maisiņi un somas ir kautkas makten foršs, un es - cik varen jautri ir tādus kaķumaisus griezt un tirināt un taisīt karuseļus, man šķiet, ka kaķim, vismaz caurspīdīgā maisā, nav ne vainas. tiesa, maksāt es par to negribētu. galu galā - visas labās lietas dzīvē ir par velti. i kaķis i maisiņi. manā toč

ai, nav ko te gausties - jāiet sust.

ti možeš maju žizņ toļka ulučšiķ. uhudšiķ ja tebe jejo ņe dam

teica kāda krievu aktrise tv raidījumā