Un vēl šodien kā tāda sasmakusi kūts smaka, mašīnā braucot uzvēdīja viena veca atmiņa. Nu tāds flešbeks 1:1, ar visām ķermeniskajām sajūtām, smaržām, skaņām kā man sirsniņā iedūra viena bijušā tobrīdējā, bet jau skaidrs, ka arī pēdējā mīla. Un tad es sapratu šodien kādēļ tas ik pa laikam izlien no prāta misenes.

Un tad vēl man piezvanīja svešs numurs. Ja tev ir visādi pieraksti iestādēs un darīšanas, nākas celt arī tādus. Sākumā viss jauki un pieklājīgi lai gan krieviski, bet zona tur paslikta, es teicu, ka nevaru runāt (izgāju burtiski nost no kafijas galda), tad es nedzirdēju, tad uz mani sakliedza, ka es esot atlaista un būšot bezdarbniece un nometa klausuli. Riebīgā balsī, toties uz Jūs. Drusku šķērmi palika, lai gan darbā mani pieņēmis neviens it kā nav un bezdarbniece arī it kā sanāku :D