Drusku apraudājos kad vecamamma pārmeta, ka es nepareizi daru, ja gribu gailenes mazgāt, es pajokoju, ka varu arī nemazgāt, bet knibināt tāpat, bet tikai ja man pār plecu neskatās uz pirkstiem, tad man bija jānoklausās, 'kas jūs par cilvēkiem, kādi jūs tādi cilvēki, citi visi labi, tik mēs par katru sīkumu krītam virsū', nu kas šitā lalablabla, sapratu, ka mani notrigerē tas pats, kas telefona sarunās ieskanās ļoti bieži 'es tā padomāju, ka tu nepareizi dari, pilnīgi nepareizi, tā nevar/nevajag darīt'.
Uznāca man lielas iekšējas dusmas, aizrakstīju divām draudzenēm par kafiju un vēl es aiziešu i pajogot (nē nu tiešām, kas man žēl par 15 eiro vienai pavingrot?!) i vēl uz sejas un dekoltejas masāžu (tas būs kādi max25, plaukstu masāžu ieskaitot). Ok, nav man liela tā pašas nopelnītā zeķubikšu nauda, bet sev man grūti atļauties ja vien tas nav kas tiešām absolūti nepieciešam, labsajūtai, skaistumama vai vienkārši tāpat, briesmīgi žēl.
2. Augusts 2020 (14:23)
un par uzdrīkstēšanos kaut ko atļaut tikai sev - paskaties apkārt uz visiem saviem paziņām.. lielākā daļa pavisam mierīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem atļauj sev ta to, ta šito..
padomā par sevi - vai tu esi sliktāka par viņiem, ka neļauj sev? vai tev ir kādi nepārvarami šķēršļi, kuri neļauj tev atļaut sev? vai viens masāžas seans (beidzot!! visu mūžu tādu gribu!) nedos tev lielāku gandarījumu, kā tās pašas summas notriekšana kafejnīcā ar draugiem/draudzenēm, pie kam tādu notriekšanu tavā dzīvē ir daudz vairāk kā masāžas seansu - samaini vietām savas vajadzības - fiziska labsajūta no masāžas seansa vai kārtējās klusās morālās paģiras par kārtējo nelietderīgi izniekoto laiku un naudu..
piemērus es varētu minēt kalniem, bet es nezinu tavu dzīves ritmu, tāpēc arī nav gatavas individuālas receptes..