skolas laikā piecos no rīta basām kājām sēdēju autobusa pieturā, mans brālēns stāvēja saulē gabalinu tālāk. vins ir laikam garākais/muskolotākais cilvēks, ko personīgi pazīstu, un nesēz vins principā, visus savus studiju darbus rakstīja stāvus.
lai nu kā, sēzu, pināk apreibis vīrjetis un sāk runāt, draudzīgj, bet es vispār nemīlu runāt ar cilvēkiem, paskatos acīs un saku, ka negribu runāt. draudzīgums pazūd, ā, jūties pārāk laba, lai ar mani runātu? brālēns ir pa vidu jau un saka - meitene teica, ka negrib runāt, man vajag paskaidrot? vīrietis momentā ir draudzīgs atkal, nu nē, es tikai pajokoju, viss skaidrs, labu dienu.
reiz gāju ar labu draugu pa maskacku, vinam bija padārga ierīce rokās. piepesi pienāk dzeks. loti agresīvi nāk virsū draugam. draugs mazins, trausls, īsāks un trauslāks par mani. man ir tikai bailes, bez neviena vārda panemu no drauga ierīci un eju prom neatskatoties, it kā nekas no tā visa uz mani neattiecas, atstāju draugu vienu liktena varā. jo man ir bail. kaut kad sasniedzu cilvēku pilnāku vietu un apstājos, skatos, draugs nāk mierīgi pakal. nu jā, dzeks visu ko gribēja, bet vinam nekā nebija, ko dot, parunājusi un skīrusies.
bet es domāju par to, cik loti reiz kāds palīdzēja man, un cik glēva es biju, kad viss bija otrādi. protams, draugs teica, viss labi, un mums joprojām ir ierīce, un no hard feelings. bet tā. kopumā. nejutos labākais draugs.