Rīt vīrs pa ceļam malku zāģēt (viņam tāds hobijs) brauks bezkontakta piegādāt manus paprikas stādus (4 kastes+, pie 68.stāda man izbesīja skaitīt) un uz saviem laukiem vest ķiršu stādus. Izstādīju pilnīgi visus tomātus, arī pusbēdīgos. Atceroties iepriekšējo gadu visus atstāju tepat, siltumnīcai viņiem ir, laukam tāpat par agru, balkonam tāpat labi ja ar šo pietiks ja ņem vērā bērnu koeficientu. :D Saprotu, ka esmu mīkstā. Es varu pateikt kad kādam jāmidzina kāds zvērs, ir smagi, bet es to varu arī izdarīt (grūsnībā gribēju midzināt stārķi, bet nevarēju aiziet viņam klāt un mājvizītē nevarēja neviens atbraukt), bet kaut kādus mazus sūdiņus kuru lietderība ļoti maza pret čakaru tāpat atrodu kur izstādīt, jo man žēl kamēr pats nav beigts un pagalam. Un ziniet, arī visi tie sūduki ir saņēmušies un pavisam nonīka viens no simta. Viens!