11. Janvāris 2020
kamēr es ar viņiem nekontaktējos, man šķiet ka es to visu izdomāju, ka nevar būt tik traki. bet vajag tikai vienu negaru telefona sarunu un man atkal viss ir skaidrs. mamma uz mani apvainojās. jo es biju kategoriski pret! ka mēs tagad ņemsim un organizēsim un svinēsim tai vecamammai 85 gadu jubileju. mani notirpināja un apsolīja, ka es neko neorganizēšu, nu tad es arī pie tā solījuma turos. it kā likās, ka toreiz kad mātei par šo zvanīju, viņa ir sapratusi un ņēmusi vērā. šodien atkal. kā tā - pārcelšanos vienā dienā ar svinēšanu?! kā-kā. man piezvanīja un teica, ka vienīgā lieta ko dzimšanas dienā grib lai uzdāvinam - ka vīrs palīdz un aizved mēbeles lai viņa var ievākties mājā. nekādas kafejnīcas, nekādus radus, nekādas dāvanas, nav ko uz tādu vecu mērkaķi skatīties.
tā kā es labi atceros bērnu kristības, kurās man bija ļoti svarīgi lai viņa būtu un viņa tomēr neieradās, nu tad es šo mācību esmu ņēmusi vērā. to krupi nenorīs, tam nepārkāps un lai. galu galā - tāda dzimšanas diena ir tikai vienu reizi mūžā. bet par šo visu domājot man raudiens nāk un sāp galva (burtiski), jo nr.2 tikko ir nogājusi ekzēma. principā mēnesi es bērnus esmu barojusi antihistamīniem un ziedēkusi zieķiem. nr.3 vakar atkal palika sliktāk, jo tomāti. un es nezinu kādu kūku mājās bez cepenes varu uztaisīt pati (ar cepumiem neder, JO), neviena no pirktajām nav droša. pankūku kūka? a ko zieķēt iekšā. un tāpat jau vecamamma vai tēva māsa nopirks kaut kādu lētu /skūzi/ sūdiņu. tipa torti. un tad man būs jādomā kā to visu maksimāli mierīgi noorganizēt. jo vienu jau var. šitādu suliņu jau var. un tā kā es neatbalstu (skatīt punktu par bērnu ārstēšanu mēneša garumā) ir sācies 'iedošu pa kluso'.
a te atlak. uzraksti internetā tam Kuldīgas Jānītim. un Jancim, lai viņi piezvana un apsveic. un Talsu meitenēm lai Vilis piezvana. un varbūt Mariju lai Austria atved paciemoties. nu vismaz sazvanīties.
mani visvairāk biedē tas, ka es jau būšu šitāda pati veca ietiepīga perža /skūzi, bet šis mana tēva termins ir visprecīzākais/