pag.nedēļā bērni bija slimi. nu labi - slimi ta slimi. grūti, protams. divas nedēļas pirms tam viens no bd mājās nākot protestējot izģērbās. nu tā, ka līdz kreklam, demonstratīvi velk nost drēbes (cimdus, cepuri, pufaiku, flīsa jaku) un met uz asfalta. kliedzot, protams. kad vnk klusi paņēmu un visi lēnām gājām māju virzienā, nekomentējot pašu faktu, atstājās. nedēļu vēlāk aktuāla bija kliegšana sastingstot un vnk nekustoties. beidzās tas viss, protams, ar to, ka to kliedzēju stiepu uz pleca, abiem pārējiem raiti, brīžiem bēdīgi un skaļi, tipinot līdzi. tas bija no rītiem. tajā nedēļā pirms saslima visi, viens pie niķiem mērķtiecīgi gāja lekt uz braucamās daļas. pat ja jāpaiet gabaliņš un jāizspraucas starp mašīnām. otrs sīkais tikmēr labākajā gadījumā stāvēja uz vietas un brēca, sliktākajā brēcot gāja pretējā virzienā (visbiežāk vnk apcērtoties un ejot tajā no kurienes atnācām). kad biju jau novesta, bieži vienu stiepu, otru aiz rokas teciņiem vilku līdzi (jo jāpaiet kamēr pati fiziski varu to izturēt) un lielākais brēca nopakaļus, ka tik ātri viņš nevar. pie nosodošajiem skatieniem jau esmu pieradusi. baidos, protams, no pārrunām ar iestādēm (paldiez vecās kaimiņienes, es jūs mūžam atcerēšos), bet ko darīt - bērnu kliedzošu vilkt aiz rokas tīri objektīvi ir labāk nekā ja to pašu bērnu notriec mašīna.
vakar sasniedzām jaunus augstumus. daļai garāmgājēju bija jautri. jo nu vienā mirklī (ne pārāk tālu no bd) vecākais paziņoja, ka viņam sāp sāni. un tad, ka vajag kakāt, mammu man ļoti ļoti vajag kakāt. bd it kā tuvu, bet jāiet pāri ieliņai ar intensīvu satiksmi, pati bd wc tik maza, ka mums visiem 4 tur iekšā fiziski nav vietas, līdz tam vēl vārti un durvis ar kodu, karoče mājās gandrīz ātrāk. turklāt ja viņi tur iepriekš nav kārtojušies, bērni ļoti bieži paskatās uz to svešo podu un paziņo, ka tur nečurās, labāk zālītē. saku, lai ciešas, sagrābju vienu sālsstabu (jo mēs aizgājām uz to pusi, kur viņa negribēja un neaizgājam pa to celiņu, pa kuru viņa gribēja. āāāājbažubažu), steidzinu otru, saprotu, ka nebūs, grābju aiz rokas un skrienam (cik nu tā var paskriet). protams, ka tieši tajā posmā kur ietve ir pavisam blakus brauktuvei un tiklīdz atslābst tvēriens tā cilvēks protestā airējas tur, kur mašīnas (jo nu zin taču, ka nedrīkst). tad nu diezgan daudziem cilvēkiem reāli uzlaboju vakaru un izvilināju smaidus visa tāda sakarsusi, izbesījusies aiz katras rokas velkot kliedzošu bērnu skaļi (jo sirēnas taču), mierīgi skaidrojot, ka jāsteidzas mājās, jāiet ātri, uz dzeltenās trubas laukumu mēs neiesim, jo brālim vajag kakāt. nr.1 grib kakāt, tādēļ mums jāsteidzas uz mājām.
labi, ka pa ceļam poliklīnika, vismaz bikses palika sausas un tīras. post factum jau gājām laipni, saticīgi, mierīgi un lēni
mājās ienākot man ļoti ļoti gribējās iedzert vīnu