domāju un domāju par to grupu terapiju. saprotu, ka tajā 1:1 formātā esmu iestrēgusi? buksēju? skaidrs jau, ka lai ātrāk atrisinātu vajadzētu biežāk vai vismaz regulārāk, bet ļoti daudz no tā lekciju kursa man pašai kā cilvēkam, kā atsevišķam indivīdam nāca tieši pateicoties citu vecāku jautājumiem, stāstītā un es vēl joprojām domāju vai šis ir tas īstais formāts. jo iepazīšanās tikšanās bija tiešām iepazīšanās un divas no tām tēmām bija gana smagas. tas gan nenozīmē ka citur nekas tāds neizlīdīs, arī man ir visādi īleniņi maisos, turklāt tur vadītāja uzreiz dod dažādas metodes, visādus praktiskus mākslas terapijas paņēmienus kā atrisināt. no otras puses - finansiāli es caur to atslēgas caurumu šobrīd varu izlīst diezgan labi, ja visādi citādi nekas pēkšņi nesaiet grīstē un kad man vēl būs laiks un varēšana, nevar zināt. ir arī tāda neliela pretestība, bet ja tā padomā - kur vēl var izstāstīt, atgremot, apžļembāt visādas vecās tēmas un sāpes lai cīņa ar tarakāniem prasītu mazāk spēka? nesanāk jau ar tiem draugiem tik bieži satikties un kur nu atkal un atkal malt par tām stulbajām traumām un ne tikai. salaustajām sirdīm, nodoto mīlestību un uzticību, pretīgu intīmu pieredzi, pēcdzemdību depresiju u.tml.
tā kā ja kāds grib par šo tēmu papļāpāt, uz priekšu. der gan wow! gan meh! pieredzes