dzīve ar bērnu ir kā tematiskais atrakciju parks. amerikāņu kalniņi. augšā, lejā. tā rāmi un pa vidam gandrīz nekad nav. un pat ja ir, tad ne uz ilgu laiku. ik pa laikam kā tajos liftos brīvajā kritienā kad ceri, ka drošības siksnas tomēr noturēs nevis no tevis paliks slapja vieta. tad pēkšņi ir šausmu istaba. izkļuvis laukā nopūties un attopies greizo spoguļu valstībā. tikai daļa ir patīkami un glaimo (tikko runāt sācis un jau paldies un lūdzu. es tevi mīlu. nāc, salīgsim. kad tu dosi man to izcili garšīgo zupu? šis nu gan tev labi sanāca!), daļa šausmina un liek izsamist (tu nekliedz uz mani! māsa tevi nosauca par uti gnīdu un ir ļoti dusmīga), jo tu ne vien izdzirdi, ko saki (pat ja tā ir bijusi viena reize tāltālā pagātnē), bet arī ieraugi disonansi starp to, kāds tu gribētu būt un to, kāds tu esi. ar darbiem, viss darbos labi redzams. un savu ēnu jau nevienam nepatīk ieraudzīt. un tad ir tās reizes kad tu vienkārši nezini ko iesākt, jo skolā to nestāsta un kā lai zin kā ir pareizāk jo parasti jau ko iesākt ir jāsaprot daždesmit sekunžu laikā

bet nevajag izsamist. jo ir arī cukura vate, popkorns, iesmi ar kartupeļu spirālēm, dziesmas, mūzikas, pārģērbšanās, prieki un daudz mīlestības. ja nebūtu? nu tad tiešām jāmeklē palags un jārāpo tuvākās kapsētas virzienā