es vispār salīdzinoši daudz piņņāju. pie Garūtas. principā pie katras otrās. tur kur dziesma bija ok, bieži vien pie diriģenta aizkustinājuma. beigās vai pie tām pacilātajām sejas izteiksmēm. un man ļ.patika komponistu izvēle - ka bija Prauliņš un Ešenvalds un Plakidis, nu ka ne tikai tautiski, bet arī mūsdienīgi un skaisti un interesanti. bet nu ok, man ir interesanti klausīties kormūziku. un kad bija instrumentu solo man bija kamols jau tikai iztēlojoties vien kā ir spēlējot kādu marginālu instrumentu (kokli, ērģeles), ilgus gadus sitoties un tad ar kopkori izpildot solo.

es tagad ļ.gribētu ar bērniem aiziet uz kādu pašdarbnieku deju koncertu, lai bērns(i) dzīvajā ierauga