stāstiņš vakardienas diskusiju sakarā. strādāju es reiz par sekretāri vietējā ražošanas uzņēmumā*. meklējām pārdošanas menedžeri. aptuvenās atalgojuma summas, kuras uzstājīgiem darba meklētājiem bija jāsaka (ja nu tiešām cilvēks labs un noderīgs un es nekādi nevaru atkratīties no jautājuma pirms intervijām) atšķīrās. pa dzimumiem. diezgan ievērojami. uz manu 'vai tas ir godīgi?' tā arī atbildēja - lai meklē veci kas nopērk puķes un zeķbikses. promejot parunājot ar grāmatvedi izrādījās, ka dzīvē tā arī bija. un tie vīrieši ne obligāti bija ar lielāku lietderības koeficientu. varbūt drusciņ, uz tā rēķina, ka darba laikā varēja veikt savus tiešos darba pienākumus nevis pētīt konkurentu produkciju, tulkot un rakstīt produktu aprakstus svešvalodās mājaslapas vajadzībām

*jā, vadītājs un īpašnieks nāpslis un kretīns, bet tas bija diezgan izplatīts trends uzņēmējdarbībā. nedomāju ka šo desmit gadu laikā kas ir diži mainījies