esam trešajā stadijā: kliedz tā, it kā galvu skrūvētu nost. par.. iešanu mājās no dārziņa. sākās histērija par to, ka jāiet mājās sandalēs. izstīvējāmies gan ar ģērbšanos gan visu citu (ka jāņem uz mājām b/d esošās maiņas drēbes, kuļķene un vai zaķis tiešām palicis mājās vai slepeni ielavījies grupiņā un pazudis, izmisumā apsvēru domu palaist viņu pa sniegu zeķēs vai sandalēs - lai pamēģina. nobijos no iespējamās iepazīšanās iepazīšanās ar socdienestu. bet tā kā biju izmisusi, beigās arī sakarsusi, nikna, sejā sarkana un novesta līdz viņa raustīšanai, mūsu performanci redzēja b/d visas esošās darbinieces kas pa vienai atnāca skatīties KO es viņamtur TĀDU daru, viss vēl var gadīties. bet nu kad viņš uz ielas pilnā balsī kliedza, ka ir rīts un viņam jāiet atpakaļ uz dārziņu, ielas vidū izrāvās no mana tvēriena, atlikušo ceļu kamēr tikām līdz iekšpagalmam es viņu turēju dzelžainā tvērienā un burtiski vilku, jo citādāk nevarēja. cilvēki uzjautrinājās (jo mani nosvērtie iebildumi par to, ka tagad ir vakars un ka rīt uz b/d), cilvēki skatījās, atnācām mājās, noliku viņu gulēt (arī šis bija krāšņi) un negribēju bērnus. vispār. ļoti un nekad

tagad sarunājām, ka rīt es viņam pakaļ eju vēlāk
bet man jau no šīs domas vien gribas iedzert. ja es to tiešām darītu katru reizi, kad ir šāda vēlme, es būtu varbūt ne gluži daudz jautrāka, bet žvilngulī gandrīz nepārtraukti
:D