pulveru putras pakās mātēm uzstāda ļoti augstus kvalitātes kritērijus. nu tās, kas ar banānu, aprikožu u.tml. pulveri, cepumiem un rīvētas šokolādes gabaliņiem. ja iepriekš kad bija laiks un es visādi iztaisījos lai garšotu, bet dabūju saviebtus ģīmjus un kliedzienus pēc otrās vai trešās karotes, tad vakar, kad mannu vārīju pienūdenī ar gabaliņu sviesta, šķipsnu sāls, drusku cukura un uz beigām ielēju sakultu olu, viss aisgāja uz urrā. bija konkrēta mazuma piegarša, pati dabūju tikai traukus un karotes aplaizīt. jāatceras triks arī cita veida putrām, bet šodien jāmēģina atkal. galu galā var tak izvārīt to putru pavairāk un pāri palikušo salet bļodiņās vai silikona keksu formiņās un ēst kā desertu
ir augsta varbūtība, ka tā putra netiks ēsta vairs nekad un taps ieskatīta par nāves indi.
Galvenais, sagatavo tā pavairāk.