ļoti sūdīga pašsajūta - nav spēka, nevar pavilkties, ik pa laikam tirpst rokas no puses augšdelma uz leju, drusku tā kā ģībiens nāk un nu jau dažas dienas arī jūtu kakla limfmezglus. protams, ka streiks, protams, ka tikt ārā no mājas ir sarežģīti. pilnai laimei šodien izlīdu no tā tuneļa kurā esmu ikdienā, paskatījos kritisu aci uz bērna pumpām, paskatījos bildes trako bābu forumā internetā un izdomāju, ka šodien tomēr jāaizved tas bērns pie daktera. pilnai laimei baba šodien kareivīgi bija paņēemusi brīvu un viņai bija atbraucis Ciemiņš tā kā ar džunioru uz pilsētu gājām kājām. 3 stundas, kādi 7 km, pa ceļam dažas pauzes (veikals, sporta laukums, būvlaukums ar smago tehniku, vecvecmamma ar vārītiem kartupeļiem un cīsiņiem, trepes pa kurām paskriet augšā lejā), vieglas uzkodas, divi dzejolīši un miegs no kura pamodos jo rokās bija smaga sajūta un tāda kā tirpšana un vispār kā pirms ģībiena. 98/66. kafija, ķirši no koka (dzeltenie, cik nu gatavi bet gatavāki nekļūs) un diena ir diezgan skaista, jo lai nu kas tās pumpas būtu, vējbakas tās neesot
nebija spēka :D mēs paspējām 10 min līdz pieņemšanas beigām un es biju svētlaimē ka nebija jānes bļaujošu un baidījos, ka atpakaļceļā toč nepanesīšu. man labi daudz sūdzību sakrājies, kad būs iespēja, braukšu pie savējā uz Rīgu