griežos kā vilciņš, arī tajos brīžos, kad teorijā varētu pagulēt vai vismaz horizontalēties, bet man ir stress un es kko tīru, rosos, kārtoju, plānoju darbus u.tml. apgrozos, paskatos kritisku aci un varētu krist depresijā, jo vizuāli izmaiņas ir gandrīz nemanāmas. no otras puses: ja nekārtotu, neberztu un nepucētu, mēs jau sen visi kā tā nabaga muša būtu apauguši ar piepēm. un varbūt ne tikai