1. Jūlijs 2016 (11:48)
beidzas trīsdesmit dienas svārkos un nu sākas arī lielīšanās. 'es izturēju, kamēr jums visām attaisnojumi' nē nu var jau būt. kas sunim asti cels, vai ne. bet tajā aprakstā tās zemes virbācijas, kas savērpjas un pa svērkiem pa taisno augšā un žvikts! iekšā sievietes dziļākajā būtībā... nu es tai savai būtībai i tuvumā nesaskaņotas ēm vibrācijas jei bogu negribu
bet es arī neesmu gatava sēdēt uz caura krēsla un taisīt savai puķei ziedu tvaika vanniņas, tā kā ko gan es no šī visa saprotu
ai, nu man drusku asinis uzsita tas, ka nevēlēšanās nav iemesls, tikai atrunas, jo tas ir grūti! bet nu manī moš ir kāds komplekss, jo es šogad pat ja gribējusi, tāpat nez vai iesaistītos - man šogad toč par grūtu jau biksēs uz visu dienu braucot prom no mājas Darīšanās izdomāt ko ņemt līdz lai nav par aukstu/karstu un nav briesmīgi jāstaipās. ja tas vēl jādara biezajās zeķbiksēs un rudens zābīšos (kas man vispār ir visi tikai uz augstiem papēžiem), vispār negribās. bet es arī ikdienā diezgan bieži velku kleitas un svārkus, pazīstu ļoti daudzas, kas gandrīz nemaz nenēsā bikses
jo bieži vien jau šī kustība saistīta ar visādām briesmīgām atpakaļrāpulībām, dzimumu (dzimšu?) stereotipiem u.c. tādām herņām