esmu dažreiz cietusi no kāda skuķa nedibinātas nepatikas. ilgu laiku man tā bija mīkla, nu ka cilvēks tevi satiek pirmo reizi ever un jau necieš. es tiešām nesapratu kā tā var būt. tad man pašai tā gadījās, tas bija salīdzinoši nesen, pirmo reizi pirms gadiem 5. un šogad es atklāju, ka man besī (nu bet reāli besī) viens džeks. nekad ar viņu neesmu runājusi, tik vien ka dažkārt jāuzturās vienā un tajā pašā telpā. bet man tā! besī un kaitina. ārgh! un vakar atklājās, ka viņš nav stulbs. parasti esmu nīgra pie saskarsmes ar stulbeņiem. un šis mani reāli mulsina, jo saka tak, ka citos mūs kaitina mūsu pašu rakstura iezīmes un man gribētos sašutumā ķērkt, ka mums nav nekā kopīga. un tā nepatika nav saistīta ar slēptu iekāri. ne viņš smuks, ne baigi seksīgs
un vēl es vakar vienā smāltalkā iekšēji 'bitch, please' jo godīgi atbildēju, ka man šobrīd mācībās nu tā, ne visai 'grūti pamācīties, ja nedabū izgulēties, smadzenes nestrādā' uz ko saņemu 'jā, man šobrīd arī, es zinu kā tas ir' un mana iekšējā kuce apvainojās, jo, zaķīt, strādāt un studēt un dažreiz ballēties un kniebties nu nav īsti tas.