Nesen ar prieku atkal palasījos Balto grāmatu. Viņa piesaista ar to, ka tur nav ne miņas no nabadzības glorifikācijas: nebūt ne krāšņā 19. gadsimta zemnieku sētas sadzīve pasniegta bez izskaistināšanas, bet arī bez šausmināšanās — ar bērnības atmiņu gaišumu un dzīvespriecīgu humoru.

Nu, un vēl man plauktiņā pašsaprotamu iemeslu dēļ stāv Valmieras puikas.